Apziņas birokratizācija, ticība visvarenības mācībām un ilūzija par līderiem, kas ir apveltīti ar mistiskām spējām vilkt ārā labumus no neizsmeļama pilnības raga. Viņu pašu miegainā vienaldzība pret svarīgo, kas padarījusi “profesionāļus” varenākus nekā tiem būtu jābūt. Viņi taču vienmēr bija gatavi pieņemt kompromisus. Un nu...

Pārdomāšana ir drosme apšaubīt savu priekšnosacījumu patiesīgumu un savu mērķu telpu – tā var teikt ne tikai filosofs Martins Heidegers, bet arī citi, jo sevišķi kopā ar Heidegera inteliģento nopūtu, ka tāda “apdomāšana katram ne tikai nav nepieciešama, bet arī nav pa spēkam vai pat tikai izturama” (1). Miķeļa Fišera jauno darbu izstāde ir kā apdomāšanas procesa dažādās iespējas: ir klusums un gandrīz nekontrolējama raisīšanās uz āru ar krāsainiem zīmuļiem darinātajos zīmējumos jeb sirreālistiskajās frotāžās; ir “skaļš” klusums ar gandrīz neizturamiem dadaistiskiem raudājumiem mākslinieka balsī, ko nespēj slāpēt pat Mazā Raudu mūra modernais izolācijas materiāls (II stāvs). Un ir izvērsti, sižetiski detalizēti, pat ilustratīvi stāstījumi lielizmēra gleznās ar izteiksmes transformācijas precedentu no vizuālas uz tekstuālu vienas gleznas ietvaros – stāsts, savā verbālajā intensitātē pārsniedzot gleznieciski iespējamo blīvumu, izplūst no gleznas kā “sarkans pavediens” LED displejā (I stavs). 

Vērotājs no malas itin viegli pamanīs ekstravaganci Miķeļa Fišera jaunāko darbu personālizstādē ar tēlaino nosaukumu “Vainavas un noplicinājumi” – lieli gleznojumi, jauni ezotēriski pavērsieni, jaunas sižetiskas līnijas un imersīva, psiholoģiski absorbējoša vide. Noturīgs morāles naratīvs, ko veido bezstatusa zināšanas par pasauli. To konsekventais lietojums izceļ Miķeļa Fišera darbus laikmetīgās mākslas kopainā ar alternatīvu kritiskumu, kas caur apzinātu nezinātniskumu apliecina zinātnes kapitālo iespaidu uz mūsdienu dzīvi. Gan ar spēku, gan ar vājumu “Vainavas un noplicinājumi” izaicina Heidegera definēto jaunlaiku būtību – pasaules kā ainas laikmetu, tā priekšmetisko un cilvēkam pakalpīgo būtību. Autora iecienītā formas un vēstījuma skaidrība kalpo tam, lai provocētu “vispārzināmā” apšaubīšanu, atgādinot, ka skaidrība par pasauli nav prece, ko laiski izbaudīt. Gluži pretēji – tā ir prakse, kas ikdienā jāpilnveido un dažreiz pat jāapgūst no jauna. Miķelis Fišers konsekventi izmanto mākslas spēku – mākslas spēju būt citādai nekā politika, filosofija, dizains, reliģija, zinātne vai kas cits. Viņš paļaujas uz mākslas iedibināto atrašanos tādā nosacītā punktā, kur visas atsevišķās uzkonstruētās jomas zaudē atšķirību asos stūrus. Tiecoties definēt savu vēsturisko citādību mākslas kontekstā, laikmetīgā māksla kļūst neuzmanīga attiecībās ar pārējo pasauli. Tā kļūst līdzīga kaut kam citam. Miķelis Fišers paļaujas un izmanto mākslas citādību kā savu konceptuālo darbu būtisku aspektu. 

Izstādi veido pieci jauni Miķeļa Fišera darbi: trīs eļļas gleznas ar apokaliptiskiem nosaukumiem: “Ļaunā vēsts jeb Cīpslainā Gaļspārņa pēdējais sprediķis”, “Rītausma ārprāta ārēs. Pādītes” un “Pamestā paradīze” (visas 2018, Robertas Fišeres scenogrāfija), zīmējumu sērija “Poligonālo virsmu frotāžas” (2016) un audioinstalācija “Mazais Raudu mūris” (2018, skaņa kopā ar ERROR). Iepazīt Miķeļa Fišera mākslu un personību izstādē palīdz Mārtiņa Grauda jaunā dokumentālā pilnmetrāžas filma “Kondoru kalve” (2018). 

Kuratore Inga Šteimane

(1) Martin Heidegger. Holzwege. Frankfurt am Main: Vittorio Klostermann, 1980. Citēts no: M. Heidegers. Malkasceļi. Rīga, Intelekts, 1998, 58.lpp., 71. lpp.

Apziņas birokratizācija, ticība visvarenības mācībām un ilūzija par līderiem, kas ir apveltīti ar mistiskām spējām vilkt ārā labumus no neizsmeļama pilnības raga. Viņu pašu miegainā vienaldzība pret svarīgo, kas padarījusi “profesionāļus” varenākus nekā tiem būtu jābūt. Viņi taču vienmēr bija gatavi pieņemt kompromisus. Un nu...

Pārdomāšana ir drosme apšaubīt savu priekšnosacījumu patiesīgumu un savu mērķu telpu – tā var teikt ne tikai filosofs Martins Heidegers, bet arī citi, jo sevišķi kopā ar Heidegera inteliģento nopūtu, ka tāda “apdomāšana katram ne tikai nav nepieciešama, bet arī nav pa spēkam vai pat tikai izturama” (1). Miķeļa Fišera jauno darbu izstāde ir kā apdomāšanas procesa dažādās iespējas: ir klusums un gandrīz nekontrolējama raisīšanās uz āru ar krāsainiem zīmuļiem darinātajos zīmējumos jeb sirreālistiskajās frotāžās; ir “skaļš” klusums ar gandrīz neizturamiem dadaistiskiem raudājumiem mākslinieka balsī, ko nespēj slāpēt pat Mazā Raudu mūra modernais izolācijas materiāls (II stāvs). Un ir izvērsti, sižetiski detalizēti, pat ilustratīvi stāstījumi lielizmēra gleznās ar izteiksmes transformācijas precedentu no vizuālas uz tekstuālu vienas gleznas ietvaros – stāsts, savā verbālajā intensitātē pārsniedzot gleznieciski iespējamo blīvumu, izplūst no gleznas kā “sarkans pavediens” LED displejā (I stavs). 

Vērotājs no malas itin viegli pamanīs ekstravaganci Miķeļa Fišera jaunāko darbu personālizstādē ar tēlaino nosaukumu “Vainavas un noplicinājumi” – lieli gleznojumi, jauni ezotēriski pavērsieni, jaunas sižetiskas līnijas un imersīva, psiholoģiski absorbējoša vide. Noturīgs morāles naratīvs, ko veido bezstatusa zināšanas par pasauli. To konsekventais lietojums izceļ Miķeļa Fišera darbus laikmetīgās mākslas kopainā ar alternatīvu kritiskumu, kas caur apzinātu nezinātniskumu apliecina zinātnes kapitālo iespaidu uz mūsdienu dzīvi. Gan ar spēku, gan ar vājumu “Vainavas un noplicinājumi” izaicina Heidegera definēto jaunlaiku būtību – pasaules kā ainas laikmetu, tā priekšmetisko un cilvēkam pakalpīgo būtību. Autora iecienītā formas un vēstījuma skaidrība kalpo tam, lai provocētu “vispārzināmā” apšaubīšanu, atgādinot, ka skaidrība par pasauli nav prece, ko laiski izbaudīt. Gluži pretēji – tā ir prakse, kas ikdienā jāpilnveido un dažreiz pat jāapgūst no jauna. Miķelis Fišers konsekventi izmanto mākslas spēku – mākslas spēju būt citādai nekā politika, filosofija, dizains, reliģija, zinātne vai kas cits. Viņš paļaujas uz mākslas iedibināto atrašanos tādā nosacītā punktā, kur visas atsevišķās uzkonstruētās jomas zaudē atšķirību asos stūrus. Tiecoties definēt savu vēsturisko citādību mākslas kontekstā, laikmetīgā māksla kļūst neuzmanīga attiecībās ar pārējo pasauli. Tā kļūst līdzīga kaut kam citam. Miķelis Fišers paļaujas un izmanto mākslas citādību kā savu konceptuālo darbu būtisku aspektu. 

Izstādi veido pieci jauni Miķeļa Fišera darbi: trīs eļļas gleznas ar apokaliptiskiem nosaukumiem: “Ļaunā vēsts jeb Cīpslainā Gaļspārņa pēdējais sprediķis”, “Rītausma ārprāta ārēs. Pādītes” un “Pamestā paradīze” (visas 2018, Robertas Fišeres scenogrāfija), zīmējumu sērija “Poligonālo virsmu frotāžas” (2016) un audioinstalācija “Mazais Raudu mūris” (2018, skaņa kopā ar ERROR). Iepazīt Miķeļa Fišera mākslu un personību izstādē palīdz Mārtiņa Grauda jaunā dokumentālā pilnmetrāžas filma “Kondoru kalve” (2018). 

Kuratore Inga Šteimane

(1) Martin Heidegger. Holzwege. Frankfurt am Main: Vittorio Klostermann, 1980. Citēts no: M. Heidegers. Malkasceļi. Rīga, Intelekts, 1998, 58.lpp., 71. lpp.

Apziņas birokratizācija, ticība visvarenības mācībām un ilūzija par līderiem, kas ir apveltīti ar mistiskām spējām vilkt ārā labumus no neizsmeļama pilnības raga. Viņu pašu miegainā vienaldzība pret svarīgo, kas padarījusi “profesionāļus” varenākus nekā tiem būtu jābūt. Viņi taču vienmēr bija gatavi pieņemt kompromisus. Un nu...

Pārdomāšana ir drosme apšaubīt savu priekšnosacījumu patiesīgumu un savu mērķu telpu – tā var teikt ne tikai filosofs Martins Heidegers, bet arī citi, jo sevišķi kopā ar Heidegera inteliģento nopūtu, ka tāda “apdomāšana katram ne tikai nav nepieciešama, bet arī nav pa spēkam vai pat tikai izturama” (1). Miķeļa Fišera jauno darbu izstāde ir kā apdomāšanas procesa dažādās iespējas: ir klusums un gandrīz nekontrolējama raisīšanās uz āru ar krāsainiem zīmuļiem darinātajos zīmējumos jeb sirreālistiskajās frotāžās; ir “skaļš” klusums ar gandrīz neizturamiem dadaistiskiem raudājumiem mākslinieka balsī, ko nespēj slāpēt pat Mazā Raudu mūra modernais izolācijas materiāls (II stāvs). Un ir izvērsti, sižetiski detalizēti, pat ilustratīvi stāstījumi lielizmēra gleznās ar izteiksmes transformācijas precedentu no vizuālas uz tekstuālu vienas gleznas ietvaros – stāsts, savā verbālajā intensitātē pārsniedzot gleznieciski iespējamo blīvumu, izplūst no gleznas kā “sarkans pavediens” LED displejā (I stavs). 

Vērotājs no malas itin viegli pamanīs ekstravaganci Miķeļa Fišera jaunāko darbu personālizstādē ar tēlaino nosaukumu “Vainavas un noplicinājumi” – lieli gleznojumi, jauni ezotēriski pavērsieni, jaunas sižetiskas līnijas un imersīva, psiholoģiski absorbējoša vide. Noturīgs morāles naratīvs, ko veido bezstatusa zināšanas par pasauli. To konsekventais lietojums izceļ Miķeļa Fišera darbus laikmetīgās mākslas kopainā ar alternatīvu kritiskumu, kas caur apzinātu nezinātniskumu apliecina zinātnes kapitālo iespaidu uz mūsdienu dzīvi. Gan ar spēku, gan ar vājumu “Vainavas un noplicinājumi” izaicina Heidegera definēto jaunlaiku būtību – pasaules kā ainas laikmetu, tā priekšmetisko un cilvēkam pakalpīgo būtību. Autora iecienītā formas un vēstījuma skaidrība kalpo tam, lai provocētu “vispārzināmā” apšaubīšanu, atgādinot, ka skaidrība par pasauli nav prece, ko laiski izbaudīt. Gluži pretēji – tā ir prakse, kas ikdienā jāpilnveido un dažreiz pat jāapgūst no jauna. Miķelis Fišers konsekventi izmanto mākslas spēku – mākslas spēju būt citādai nekā politika, filosofija, dizains, reliģija, zinātne vai kas cits. Viņš paļaujas uz mākslas iedibināto atrašanos tādā nosacītā punktā, kur visas atsevišķās uzkonstruētās jomas zaudē atšķirību asos stūrus. Tiecoties definēt savu vēsturisko citādību mākslas kontekstā, laikmetīgā māksla kļūst neuzmanīga attiecībās ar pārējo pasauli. Tā kļūst līdzīga kaut kam citam. Miķelis Fišers paļaujas un izmanto mākslas citādību kā savu konceptuālo darbu būtisku aspektu. 

Izstādi veido pieci jauni Miķeļa Fišera darbi: trīs eļļas gleznas ar apokaliptiskiem nosaukumiem: “Ļaunā vēsts jeb Cīpslainā Gaļspārņa pēdējais sprediķis”, “Rītausma ārprāta ārēs. Pādītes” un “Pamestā paradīze” (visas 2018, Robertas Fišeres scenogrāfija), zīmējumu sērija “Poligonālo virsmu frotāžas” (2016) un audioinstalācija “Mazais Raudu mūris” (2018, skaņa kopā ar ERROR). Iepazīt Miķeļa Fišera mākslu un personību izstādē palīdz Mārtiņa Grauda jaunā dokumentālā pilnmetrāžas filma “Kondoru kalve” (2018). 

Kuratore Inga Šteimane

(1) Martin Heidegger. Holzwege. Frankfurt am Main: Vittorio Klostermann, 1980. Citēts no: M. Heidegers. Malkasceļi. Rīga, Intelekts, 1998, 58.lpp., 71. lpp.

Apziņas birokratizācija, ticība visvarenības mācībām un ilūzija par līderiem, kas ir apveltīti ar mistiskām spējām vilkt ārā labumus no neizsmeļama pilnības raga. Viņu pašu miegainā vienaldzība pret svarīgo, kas padarījusi “profesionāļus” varenākus nekā tiem būtu jābūt. Viņi taču vienmēr bija gatavi pieņemt kompromisus. Un nu...

Pārdomāšana ir drosme apšaubīt savu priekšnosacījumu patiesīgumu un savu mērķu telpu – tā var teikt ne tikai filosofs Martins Heidegers, bet arī citi, jo sevišķi kopā ar Heidegera inteliģento nopūtu, ka tāda “apdomāšana katram ne tikai nav nepieciešama, bet arī nav pa spēkam vai pat tikai izturama” (1). Miķeļa Fišera jauno darbu izstāde ir kā apdomāšanas procesa dažādās iespējas: ir klusums un gandrīz nekontrolējama raisīšanās uz āru ar krāsainiem zīmuļiem darinātajos zīmējumos jeb sirreālistiskajās frotāžās; ir “skaļš” klusums ar gandrīz neizturamiem dadaistiskiem raudājumiem mākslinieka balsī, ko nespēj slāpēt pat Mazā Raudu mūra modernais izolācijas materiāls (II stāvs). Un ir izvērsti, sižetiski detalizēti, pat ilustratīvi stāstījumi lielizmēra gleznās ar izteiksmes transformācijas precedentu no vizuālas uz tekstuālu vienas gleznas ietvaros – stāsts, savā verbālajā intensitātē pārsniedzot gleznieciski iespējamo blīvumu, izplūst no gleznas kā “sarkans pavediens” LED displejā (I stavs). 

Vērotājs no malas itin viegli pamanīs ekstravaganci Miķeļa Fišera jaunāko darbu personālizstādē ar tēlaino nosaukumu “Vainavas un noplicinājumi” – lieli gleznojumi, jauni ezotēriski pavērsieni, jaunas sižetiskas līnijas un imersīva, psiholoģiski absorbējoša vide. Noturīgs morāles naratīvs, ko veido bezstatusa zināšanas par pasauli. To konsekventais lietojums izceļ Miķeļa Fišera darbus laikmetīgās mākslas kopainā ar alternatīvu kritiskumu, kas caur apzinātu nezinātniskumu apliecina zinātnes kapitālo iespaidu uz mūsdienu dzīvi. Gan ar spēku, gan ar vājumu “Vainavas un noplicinājumi” izaicina Heidegera definēto jaunlaiku būtību – pasaules kā ainas laikmetu, tā priekšmetisko un cilvēkam pakalpīgo būtību. Autora iecienītā formas un vēstījuma skaidrība kalpo tam, lai provocētu “vispārzināmā” apšaubīšanu, atgādinot, ka skaidrība par pasauli nav prece, ko laiski izbaudīt. Gluži pretēji – tā ir prakse, kas ikdienā jāpilnveido un dažreiz pat jāapgūst no jauna. Miķelis Fišers konsekventi izmanto mākslas spēku – mākslas spēju būt citādai nekā politika, filosofija, dizains, reliģija, zinātne vai kas cits. Viņš paļaujas uz mākslas iedibināto atrašanos tādā nosacītā punktā, kur visas atsevišķās uzkonstruētās jomas zaudē atšķirību asos stūrus. Tiecoties definēt savu vēsturisko citādību mākslas kontekstā, laikmetīgā māksla kļūst neuzmanīga attiecībās ar pārējo pasauli. Tā kļūst līdzīga kaut kam citam. Miķelis Fišers paļaujas un izmanto mākslas citādību kā savu konceptuālo darbu būtisku aspektu. 

Izstādi veido pieci jauni Miķeļa Fišera darbi: trīs eļļas gleznas ar apokaliptiskiem nosaukumiem: “Ļaunā vēsts jeb Cīpslainā Gaļspārņa pēdējais sprediķis”, “Rītausma ārprāta ārēs. Pādītes” un “Pamestā paradīze” (visas 2018, Robertas Fišeres scenogrāfija), zīmējumu sērija “Poligonālo virsmu frotāžas” (2016) un audioinstalācija “Mazais Raudu mūris” (2018, skaņa kopā ar ERROR). Iepazīt Miķeļa Fišera mākslu un personību izstādē palīdz Mārtiņa Grauda jaunā dokumentālā pilnmetrāžas filma “Kondoru kalve” (2018). 

Kuratore Inga Šteimane

(1) Martin Heidegger. Holzwege. Frankfurt am Main: Vittorio Klostermann, 1980. Citēts no: M. Heidegers. Malkasceļi. Rīga, Intelekts, 1998, 58.lpp., 71. lpp.

Apziņas birokratizācija, ticība visvarenības mācībām un ilūzija par līderiem, kas ir apveltīti ar mistiskām spējām vilkt ārā labumus no neizsmeļama pilnības raga. Viņu pašu miegainā vienaldzība pret svarīgo, kas padarījusi “profesionāļus” varenākus nekā tiem būtu jābūt. Viņi taču vienmēr bija gatavi pieņemt kompromisus. Un nu...

Pārdomāšana ir drosme apšaubīt savu priekšnosacījumu patiesīgumu un savu mērķu telpu – tā var teikt ne tikai filosofs Martins Heidegers, bet arī citi, jo sevišķi kopā ar Heidegera inteliģento nopūtu, ka tāda “apdomāšana katram ne tikai nav nepieciešama, bet arī nav pa spēkam vai pat tikai izturama” (1). Miķeļa Fišera jauno darbu izstāde ir kā apdomāšanas procesa dažādās iespējas: ir klusums un gandrīz nekontrolējama raisīšanās uz āru ar krāsainiem zīmuļiem darinātajos zīmējumos jeb sirreālistiskajās frotāžās; ir “skaļš” klusums ar gandrīz neizturamiem dadaistiskiem raudājumiem mākslinieka balsī, ko nespēj slāpēt pat Mazā Raudu mūra modernais izolācijas materiāls (II stāvs). Un ir izvērsti, sižetiski detalizēti, pat ilustratīvi stāstījumi lielizmēra gleznās ar izteiksmes transformācijas precedentu no vizuālas uz tekstuālu vienas gleznas ietvaros – stāsts, savā verbālajā intensitātē pārsniedzot gleznieciski iespējamo blīvumu, izplūst no gleznas kā “sarkans pavediens” LED displejā (I stavs). 

Vērotājs no malas itin viegli pamanīs ekstravaganci Miķeļa Fišera jaunāko darbu personālizstādē ar tēlaino nosaukumu “Vainavas un noplicinājumi” – lieli gleznojumi, jauni ezotēriski pavērsieni, jaunas sižetiskas līnijas un imersīva, psiholoģiski absorbējoša vide. Noturīgs morāles naratīvs, ko veido bezstatusa zināšanas par pasauli. To konsekventais lietojums izceļ Miķeļa Fišera darbus laikmetīgās mākslas kopainā ar alternatīvu kritiskumu, kas caur apzinātu nezinātniskumu apliecina zinātnes kapitālo iespaidu uz mūsdienu dzīvi. Gan ar spēku, gan ar vājumu “Vainavas un noplicinājumi” izaicina Heidegera definēto jaunlaiku būtību – pasaules kā ainas laikmetu, tā priekšmetisko un cilvēkam pakalpīgo būtību. Autora iecienītā formas un vēstījuma skaidrība kalpo tam, lai provocētu “vispārzināmā” apšaubīšanu, atgādinot, ka skaidrība par pasauli nav prece, ko laiski izbaudīt. Gluži pretēji – tā ir prakse, kas ikdienā jāpilnveido un dažreiz pat jāapgūst no jauna. Miķelis Fišers konsekventi izmanto mākslas spēku – mākslas spēju būt citādai nekā politika, filosofija, dizains, reliģija, zinātne vai kas cits. Viņš paļaujas uz mākslas iedibināto atrašanos tādā nosacītā punktā, kur visas atsevišķās uzkonstruētās jomas zaudē atšķirību asos stūrus. Tiecoties definēt savu vēsturisko citādību mākslas kontekstā, laikmetīgā māksla kļūst neuzmanīga attiecībās ar pārējo pasauli. Tā kļūst līdzīga kaut kam citam. Miķelis Fišers paļaujas un izmanto mākslas citādību kā savu konceptuālo darbu būtisku aspektu. 

Izstādi veido pieci jauni Miķeļa Fišera darbi: trīs eļļas gleznas ar apokaliptiskiem nosaukumiem: “Ļaunā vēsts jeb Cīpslainā Gaļspārņa pēdējais sprediķis”, “Rītausma ārprāta ārēs. Pādītes” un “Pamestā paradīze” (visas 2018, Robertas Fišeres scenogrāfija), zīmējumu sērija “Poligonālo virsmu frotāžas” (2016) un audioinstalācija “Mazais Raudu mūris” (2018, skaņa kopā ar ERROR). Iepazīt Miķeļa Fišera mākslu un personību izstādē palīdz Mārtiņa Grauda jaunā dokumentālā pilnmetrāžas filma “Kondoru kalve” (2018). 

Kuratore Inga Šteimane

(1) Martin Heidegger. Holzwege. Frankfurt am Main: Vittorio Klostermann, 1980. Citēts no: M. Heidegers. Malkasceļi. Rīga, Intelekts, 1998, 58.lpp., 71. lpp.

Apziņas birokratizācija, ticība visvarenības mācībām un ilūzija par līderiem, kas ir apveltīti ar mistiskām spējām vilkt ārā labumus no neizsmeļama pilnības raga. Viņu pašu miegainā vienaldzība pret svarīgo, kas padarījusi “profesionāļus” varenākus nekā tiem būtu jābūt. Viņi taču vienmēr bija gatavi pieņemt kompromisus. Un nu...

Pārdomāšana ir drosme apšaubīt savu priekšnosacījumu patiesīgumu un savu mērķu telpu – tā var teikt ne tikai filosofs Martins Heidegers, bet arī citi, jo sevišķi kopā ar Heidegera inteliģento nopūtu, ka tāda “apdomāšana katram ne tikai nav nepieciešama, bet arī nav pa spēkam vai pat tikai izturama” (1). Miķeļa Fišera jauno darbu izstāde ir kā apdomāšanas procesa dažādās iespējas: ir klusums un gandrīz nekontrolējama raisīšanās uz āru ar krāsainiem zīmuļiem darinātajos zīmējumos jeb sirreālistiskajās frotāžās; ir “skaļš” klusums ar gandrīz neizturamiem dadaistiskiem raudājumiem mākslinieka balsī, ko nespēj slāpēt pat Mazā Raudu mūra modernais izolācijas materiāls (II stāvs). Un ir izvērsti, sižetiski detalizēti, pat ilustratīvi stāstījumi lielizmēra gleznās ar izteiksmes transformācijas precedentu no vizuālas uz tekstuālu vienas gleznas ietvaros – stāsts, savā verbālajā intensitātē pārsniedzot gleznieciski iespējamo blīvumu, izplūst no gleznas kā “sarkans pavediens” LED displejā (I stavs). 

Vērotājs no malas itin viegli pamanīs ekstravaganci Miķeļa Fišera jaunāko darbu personālizstādē ar tēlaino nosaukumu “Vainavas un noplicinājumi” – lieli gleznojumi, jauni ezotēriski pavērsieni, jaunas sižetiskas līnijas un imersīva, psiholoģiski absorbējoša vide. Noturīgs morāles naratīvs, ko veido bezstatusa zināšanas par pasauli. To konsekventais lietojums izceļ Miķeļa Fišera darbus laikmetīgās mākslas kopainā ar alternatīvu kritiskumu, kas caur apzinātu nezinātniskumu apliecina zinātnes kapitālo iespaidu uz mūsdienu dzīvi. Gan ar spēku, gan ar vājumu “Vainavas un noplicinājumi” izaicina Heidegera definēto jaunlaiku būtību – pasaules kā ainas laikmetu, tā priekšmetisko un cilvēkam pakalpīgo būtību. Autora iecienītā formas un vēstījuma skaidrība kalpo tam, lai provocētu “vispārzināmā” apšaubīšanu, atgādinot, ka skaidrība par pasauli nav prece, ko laiski izbaudīt. Gluži pretēji – tā ir prakse, kas ikdienā jāpilnveido un dažreiz pat jāapgūst no jauna. Miķelis Fišers konsekventi izmanto mākslas spēku – mākslas spēju būt citādai nekā politika, filosofija, dizains, reliģija, zinātne vai kas cits. Viņš paļaujas uz mākslas iedibināto atrašanos tādā nosacītā punktā, kur visas atsevišķās uzkonstruētās jomas zaudē atšķirību asos stūrus. Tiecoties definēt savu vēsturisko citādību mākslas kontekstā, laikmetīgā māksla kļūst neuzmanīga attiecībās ar pārējo pasauli. Tā kļūst līdzīga kaut kam citam. Miķelis Fišers paļaujas un izmanto mākslas citādību kā savu konceptuālo darbu būtisku aspektu. 

Izstādi veido pieci jauni Miķeļa Fišera darbi: trīs eļļas gleznas ar apokaliptiskiem nosaukumiem: “Ļaunā vēsts jeb Cīpslainā Gaļspārņa pēdējais sprediķis”, “Rītausma ārprāta ārēs. Pādītes” un “Pamestā paradīze” (visas 2018, Robertas Fišeres scenogrāfija), zīmējumu sērija “Poligonālo virsmu frotāžas” (2016) un audioinstalācija “Mazais Raudu mūris” (2018, skaņa kopā ar ERROR). Iepazīt Miķeļa Fišera mākslu un personību izstādē palīdz Mārtiņa Grauda jaunā dokumentālā pilnmetrāžas filma “Kondoru kalve” (2018). 

Kuratore Inga Šteimane

(1) Martin Heidegger. Holzwege. Frankfurt am Main: Vittorio Klostermann, 1980. Citēts no: M. Heidegers. Malkasceļi. Rīga, Intelekts, 1998, 58.lpp., 71. lpp.

Apziņas birokratizācija, ticība visvarenības mācībām un ilūzija par līderiem, kas ir apveltīti ar mistiskām spējām vilkt ārā labumus no neizsmeļama pilnības raga. Viņu pašu miegainā vienaldzība pret svarīgo, kas padarījusi “profesionāļus” varenākus nekā tiem būtu jābūt. Viņi taču vienmēr bija gatavi pieņemt kompromisus. Un nu...

Pārdomāšana ir drosme apšaubīt savu priekšnosacījumu patiesīgumu un savu mērķu telpu – tā var teikt ne tikai filosofs Martins Heidegers, bet arī citi, jo sevišķi kopā ar Heidegera inteliģento nopūtu, ka tāda “apdomāšana katram ne tikai nav nepieciešama, bet arī nav pa spēkam vai pat tikai izturama” (1). Miķeļa Fišera jauno darbu izstāde ir kā apdomāšanas procesa dažādās iespējas: ir klusums un gandrīz nekontrolējama raisīšanās uz āru ar krāsainiem zīmuļiem darinātajos zīmējumos jeb sirreālistiskajās frotāžās; ir “skaļš” klusums ar gandrīz neizturamiem dadaistiskiem raudājumiem mākslinieka balsī, ko nespēj slāpēt pat Mazā Raudu mūra modernais izolācijas materiāls (II stāvs). Un ir izvērsti, sižetiski detalizēti, pat ilustratīvi stāstījumi lielizmēra gleznās ar izteiksmes transformācijas precedentu no vizuālas uz tekstuālu vienas gleznas ietvaros – stāsts, savā verbālajā intensitātē pārsniedzot gleznieciski iespējamo blīvumu, izplūst no gleznas kā “sarkans pavediens” LED displejā (I stavs). 

Vērotājs no malas itin viegli pamanīs ekstravaganci Miķeļa Fišera jaunāko darbu personālizstādē ar tēlaino nosaukumu “Vainavas un noplicinājumi” – lieli gleznojumi, jauni ezotēriski pavērsieni, jaunas sižetiskas līnijas un imersīva, psiholoģiski absorbējoša vide. Noturīgs morāles naratīvs, ko veido bezstatusa zināšanas par pasauli. To konsekventais lietojums izceļ Miķeļa Fišera darbus laikmetīgās mākslas kopainā ar alternatīvu kritiskumu, kas caur apzinātu nezinātniskumu apliecina zinātnes kapitālo iespaidu uz mūsdienu dzīvi. Gan ar spēku, gan ar vājumu “Vainavas un noplicinājumi” izaicina Heidegera definēto jaunlaiku būtību – pasaules kā ainas laikmetu, tā priekšmetisko un cilvēkam pakalpīgo būtību. Autora iecienītā formas un vēstījuma skaidrība kalpo tam, lai provocētu “vispārzināmā” apšaubīšanu, atgādinot, ka skaidrība par pasauli nav prece, ko laiski izbaudīt. Gluži pretēji – tā ir prakse, kas ikdienā jāpilnveido un dažreiz pat jāapgūst no jauna. Miķelis Fišers konsekventi izmanto mākslas spēku – mākslas spēju būt citādai nekā politika, filosofija, dizains, reliģija, zinātne vai kas cits. Viņš paļaujas uz mākslas iedibināto atrašanos tādā nosacītā punktā, kur visas atsevišķās uzkonstruētās jomas zaudē atšķirību asos stūrus. Tiecoties definēt savu vēsturisko citādību mākslas kontekstā, laikmetīgā māksla kļūst neuzmanīga attiecībās ar pārējo pasauli. Tā kļūst līdzīga kaut kam citam. Miķelis Fišers paļaujas un izmanto mākslas citādību kā savu konceptuālo darbu būtisku aspektu. 

Izstādi veido pieci jauni Miķeļa Fišera darbi: trīs eļļas gleznas ar apokaliptiskiem nosaukumiem: “Ļaunā vēsts jeb Cīpslainā Gaļspārņa pēdējais sprediķis”, “Rītausma ārprāta ārēs. Pādītes” un “Pamestā paradīze” (visas 2018, Robertas Fišeres scenogrāfija), zīmējumu sērija “Poligonālo virsmu frotāžas” (2016) un audioinstalācija “Mazais Raudu mūris” (2018, skaņa kopā ar ERROR). Iepazīt Miķeļa Fišera mākslu un personību izstādē palīdz Mārtiņa Grauda jaunā dokumentālā pilnmetrāžas filma “Kondoru kalve” (2018). 

Kuratore Inga Šteimane

(1) Martin Heidegger. Holzwege. Frankfurt am Main: Vittorio Klostermann, 1980. Citēts no: M. Heidegers. Malkasceļi. Rīga, Intelekts, 1998, 58.lpp., 71. lpp.

Apziņas birokratizācija, ticība visvarenības mācībām un ilūzija par līderiem, kas ir apveltīti ar mistiskām spējām vilkt ārā labumus no neizsmeļama pilnības raga. Viņu pašu miegainā vienaldzība pret svarīgo, kas padarījusi “profesionāļus” varenākus nekā tiem būtu jābūt. Viņi taču vienmēr bija gatavi pieņemt kompromisus. Un nu...

Pārdomāšana ir drosme apšaubīt savu priekšnosacījumu patiesīgumu un savu mērķu telpu – tā var teikt ne tikai filosofs Martins Heidegers, bet arī citi, jo sevišķi kopā ar Heidegera inteliģento nopūtu, ka tāda “apdomāšana katram ne tikai nav nepieciešama, bet arī nav pa spēkam vai pat tikai izturama” (1). Miķeļa Fišera jauno darbu izstāde ir kā apdomāšanas procesa dažādās iespējas: ir klusums un gandrīz nekontrolējama raisīšanās uz āru ar krāsainiem zīmuļiem darinātajos zīmējumos jeb sirreālistiskajās frotāžās; ir “skaļš” klusums ar gandrīz neizturamiem dadaistiskiem raudājumiem mākslinieka balsī, ko nespēj slāpēt pat Mazā Raudu mūra modernais izolācijas materiāls (II stāvs). Un ir izvērsti, sižetiski detalizēti, pat ilustratīvi stāstījumi lielizmēra gleznās ar izteiksmes transformācijas precedentu no vizuālas uz tekstuālu vienas gleznas ietvaros – stāsts, savā verbālajā intensitātē pārsniedzot gleznieciski iespējamo blīvumu, izplūst no gleznas kā “sarkans pavediens” LED displejā (I stavs). 

Vērotājs no malas itin viegli pamanīs ekstravaganci Miķeļa Fišera jaunāko darbu personālizstādē ar tēlaino nosaukumu “Vainavas un noplicinājumi” – lieli gleznojumi, jauni ezotēriski pavērsieni, jaunas sižetiskas līnijas un imersīva, psiholoģiski absorbējoša vide. Noturīgs morāles naratīvs, ko veido bezstatusa zināšanas par pasauli. To konsekventais lietojums izceļ Miķeļa Fišera darbus laikmetīgās mākslas kopainā ar alternatīvu kritiskumu, kas caur apzinātu nezinātniskumu apliecina zinātnes kapitālo iespaidu uz mūsdienu dzīvi. Gan ar spēku, gan ar vājumu “Vainavas un noplicinājumi” izaicina Heidegera definēto jaunlaiku būtību – pasaules kā ainas laikmetu, tā priekšmetisko un cilvēkam pakalpīgo būtību. Autora iecienītā formas un vēstījuma skaidrība kalpo tam, lai provocētu “vispārzināmā” apšaubīšanu, atgādinot, ka skaidrība par pasauli nav prece, ko laiski izbaudīt. Gluži pretēji – tā ir prakse, kas ikdienā jāpilnveido un dažreiz pat jāapgūst no jauna. Miķelis Fišers konsekventi izmanto mākslas spēku – mākslas spēju būt citādai nekā politika, filosofija, dizains, reliģija, zinātne vai kas cits. Viņš paļaujas uz mākslas iedibināto atrašanos tādā nosacītā punktā, kur visas atsevišķās uzkonstruētās jomas zaudē atšķirību asos stūrus. Tiecoties definēt savu vēsturisko citādību mākslas kontekstā, laikmetīgā māksla kļūst neuzmanīga attiecībās ar pārējo pasauli. Tā kļūst līdzīga kaut kam citam. Miķelis Fišers paļaujas un izmanto mākslas citādību kā savu konceptuālo darbu būtisku aspektu. 

Izstādi veido pieci jauni Miķeļa Fišera darbi: trīs eļļas gleznas ar apokaliptiskiem nosaukumiem: “Ļaunā vēsts jeb Cīpslainā Gaļspārņa pēdējais sprediķis”, “Rītausma ārprāta ārēs. Pādītes” un “Pamestā paradīze” (visas 2018, Robertas Fišeres scenogrāfija), zīmējumu sērija “Poligonālo virsmu frotāžas” (2016) un audioinstalācija “Mazais Raudu mūris” (2018, skaņa kopā ar ERROR). Iepazīt Miķeļa Fišera mākslu un personību izstādē palīdz Mārtiņa Grauda jaunā dokumentālā pilnmetrāžas filma “Kondoru kalve” (2018). 

Kuratore Inga Šteimane

(1) Martin Heidegger. Holzwege. Frankfurt am Main: Vittorio Klostermann, 1980. Citēts no: M. Heidegers. Malkasceļi. Rīga, Intelekts, 1998, 58.lpp., 71. lpp.

Apziņas birokratizācija, ticība visvarenības mācībām un ilūzija par līderiem, kas ir apveltīti ar mistiskām spējām vilkt ārā labumus no neizsmeļama pilnības raga. Viņu pašu miegainā vienaldzība pret svarīgo, kas padarījusi “profesionāļus” varenākus nekā tiem būtu jābūt. Viņi taču vienmēr bija gatavi pieņemt kompromisus. Un nu...

Pārdomāšana ir drosme apšaubīt savu priekšnosacījumu patiesīgumu un savu mērķu telpu – tā var teikt ne tikai filosofs Martins Heidegers, bet arī citi, jo sevišķi kopā ar Heidegera inteliģento nopūtu, ka tāda “apdomāšana katram ne tikai nav nepieciešama, bet arī nav pa spēkam vai pat tikai izturama” (1). Miķeļa Fišera jauno darbu izstāde ir kā apdomāšanas procesa dažādās iespējas: ir klusums un gandrīz nekontrolējama raisīšanās uz āru ar krāsainiem zīmuļiem darinātajos zīmējumos jeb sirreālistiskajās frotāžās; ir “skaļš” klusums ar gandrīz neizturamiem dadaistiskiem raudājumiem mākslinieka balsī, ko nespēj slāpēt pat Mazā Raudu mūra modernais izolācijas materiāls (II stāvs). Un ir izvērsti, sižetiski detalizēti, pat ilustratīvi stāstījumi lielizmēra gleznās ar izteiksmes transformācijas precedentu no vizuālas uz tekstuālu vienas gleznas ietvaros – stāsts, savā verbālajā intensitātē pārsniedzot gleznieciski iespējamo blīvumu, izplūst no gleznas kā “sarkans pavediens” LED displejā (I stavs). 

Vērotājs no malas itin viegli pamanīs ekstravaganci Miķeļa Fišera jaunāko darbu personālizstādē ar tēlaino nosaukumu “Vainavas un noplicinājumi” – lieli gleznojumi, jauni ezotēriski pavērsieni, jaunas sižetiskas līnijas un imersīva, psiholoģiski absorbējoša vide. Noturīgs morāles naratīvs, ko veido bezstatusa zināšanas par pasauli. To konsekventais lietojums izceļ Miķeļa Fišera darbus laikmetīgās mākslas kopainā ar alternatīvu kritiskumu, kas caur apzinātu nezinātniskumu apliecina zinātnes kapitālo iespaidu uz mūsdienu dzīvi. Gan ar spēku, gan ar vājumu “Vainavas un noplicinājumi” izaicina Heidegera definēto jaunlaiku būtību – pasaules kā ainas laikmetu, tā priekšmetisko un cilvēkam pakalpīgo būtību. Autora iecienītā formas un vēstījuma skaidrība kalpo tam, lai provocētu “vispārzināmā” apšaubīšanu, atgādinot, ka skaidrība par pasauli nav prece, ko laiski izbaudīt. Gluži pretēji – tā ir prakse, kas ikdienā jāpilnveido un dažreiz pat jāapgūst no jauna. Miķelis Fišers konsekventi izmanto mākslas spēku – mākslas spēju būt citādai nekā politika, filosofija, dizains, reliģija, zinātne vai kas cits. Viņš paļaujas uz mākslas iedibināto atrašanos tādā nosacītā punktā, kur visas atsevišķās uzkonstruētās jomas zaudē atšķirību asos stūrus. Tiecoties definēt savu vēsturisko citādību mākslas kontekstā, laikmetīgā māksla kļūst neuzmanīga attiecībās ar pārējo pasauli. Tā kļūst līdzīga kaut kam citam. Miķelis Fišers paļaujas un izmanto mākslas citādību kā savu konceptuālo darbu būtisku aspektu. 

Izstādi veido pieci jauni Miķeļa Fišera darbi: trīs eļļas gleznas ar apokaliptiskiem nosaukumiem: “Ļaunā vēsts jeb Cīpslainā Gaļspārņa pēdējais sprediķis”, “Rītausma ārprāta ārēs. Pādītes” un “Pamestā paradīze” (visas 2018, Robertas Fišeres scenogrāfija), zīmējumu sērija “Poligonālo virsmu frotāžas” (2016) un audioinstalācija “Mazais Raudu mūris” (2018, skaņa kopā ar ERROR). Iepazīt Miķeļa Fišera mākslu un personību izstādē palīdz Mārtiņa Grauda jaunā dokumentālā pilnmetrāžas filma “Kondoru kalve” (2018). 

Kuratore Inga Šteimane

(1) Martin Heidegger. Holzwege. Frankfurt am Main: Vittorio Klostermann, 1980. Citēts no: M. Heidegers. Malkasceļi. Rīga, Intelekts, 1998, 58.lpp., 71. lpp.